Parasti dzejas lasījumos “Ziemeļi – Dienvidi” mēs savedam kopā “ziemeļu” un “dienvidu” dzejniekus, bet šoreiz koncepcija ir nedaudz mainīta. Uz ziemeļu pilsētu Rīgu atbrauks divi dzejnieki no Eiropas dienvidiem, starp abu pārstāvētajām pilsētām distance ir četri ar pusi tūkstoši kilometru. Katalonietis Čema Martiness (Txema Martines) un gruzīns Zvjads Ratiani (Zviad Ratiani), divi vīrieši, divi “ģimenes tēvi”, kurus tuvina “mīlestība ne tikai pret vārdu, bet arī pret mūsu nelaimīgo esamību”.

Pašreizējā Spānijas teritorijā reiz dzīvoja Ibērijas ciltis. Jau pirms mūsu ēras sākuma tās iekaroja un latinizēja romieši. Mūsdienu Gruzijas teritorijā dzīvoja ibērieši. Un viena no Gruzijas daļām vēl joprojām nes šo nosaukumu. Iespējams, šeit patiešām ir saikne, jo saglabājusies mīlestība pret vīnu un svētkiem, bet spāņus un gruzīnus jo īpaši vieno poētiskā dzīves izjūta. Iespējams, tieši dzeja mums palīdzēs atrisināt šo mīklu.

Zvjads Ratiani ir dzimis 1971.gadā Tbilisi, kur dzīvo vēl joprojām. Viņš ir labi zināms dzejnieks un atdzejotājs. Jau sen sapratis, ka ar literatūru “ģimeni nenodrošināsi”, Zvjads ieguvis tehnisko izglītību un šobrīd strādā telekomunikāciju uzņēmumā, braukājot pa visu Gruziju un uzstāda mobilo sakaru torņus. Ir iznākušas 4 viņa dzejoļu grāmatas. Viņš ir atdzejojis gruzīnu valodā Raineru Mariju Rilki, Tomasu Eliotu, Robertu Frostu, Robertu Lovelu, Dereku Volkotu, Šeimasu Hīniju un citus dzejniekus. Ratiani ir vairāku literāru prēmiju ieguvējs, tai skaitā, saņēmis Gētes institūta balvu par Pola Cēlana dzejoļu tulkojumiem (1999) un Važa Pšavela balvu par savu dzejas krājumu “Ceļi un dienas” (2005). Zvjada Ratiani dzejoļi ir tulkoti daudzās Eiropas tautu valodās.

“Absolūtais vairākums iedzīvotāju Gruzijā, tāpat kā jebkurā citā valstī, var lieliski iztikt bez dzejas – lai cik cēlas lietas viņi nerunātu, īpaši pie galda ar vīna glāzi rokā, dzeja gandrīz nevienam nav vajadzīga. Un nekādu tādu ilūziju jau vairs arī nav, redzams, ka mūs – to, kam vajadzīga dzeja, ir ļoti maz, tad ko gan tur iztaisīties, pasludināt sevi par ģēniju, jeb bez piecām minūtēm ģēniju….,” tā par dzeju saka Zvjads Ratiani.

Čema Martiness ir dzimis 1972.gadā Leidā, Rietumkatalonijā. Viņš ir publicējis 7 dzejas krājumus, par kuriem saņēmis vairākas no prestižākajām literatūras balvām Spānijā. 6 gadus vadījis Mahaltas Starptautisko dzejas festivālu. Martiness atdzejojis kataloniešu valodā Šekspīra sonetus un Edgara Alana Po dzejoļus. Viņš aktīvi publicējies kataloniešu presē, vairākos preses izdevumos vadījis literatūrkritikas nodaļu. Čemas Martinesa darbi ir atdzejoti daudzās valodās, viņš regulāri piedalās literatūras festivālos visā pasaulē. Viņš ir viens no populārākajiem un pieprasītākajiem autoriem Katalonijā un visā Spānijā. 

“Jūtām dzejā ir nozīme, emocijas, ko mēs pārdzīvojam, kuras mēs paužam un atbrīvojam, ir autentiskas. Lūk, kāpēc man liekas dīvaini, ja kāds man pienāk un paziņo, ka dzeja esmu nevis es, bet gan drīzāk lietas, kas runā caur mani, un ka mana balss ir tautas, jeb, labākajā gadījumā, dieva rupors. Ka esmu aģents vai savā ziņā pravietis, ko, protams, varētu uzskatīt par aizraujošu profesiju. Es taču savā maigajā nevainībā vienmēr esmu ticējis, ka lietas nerunā, vismaz ne reālajā dzīvē, tās vienkārši ir šeit,” stāsta Čema Martiness.

Čema Martiness

Es atceros manas māsas pirkstus

uz melnajiem un vaska baltajiem

klavieru taustiņiem mājās,

viņas mazās pēdas, kas mina pedāļus

tik maigi, it kā staigātu pār sapni.

Katru pēcpusdienu atkal un atkal

viņa mācījās spēlēt Šopēnu,

kamēr es pildīju mājasdarbus

vai rotaļājos uz grīdas viņai blakus,

zem viņas garās zirgastes

un nošu lapu mākoņiem.

Katru vakaru no koka āmuriņiem

dzima noktirnes, mēs dzirdējām, kā tās

vija ligzdas mūsu septiņdesmito gadu īres dzīvokļa kaktos,

lavīdamās vēlajā stundā

kā grezni putni tuvu bezdibenim.

Kādā jūnija dienā, kamēr vecmamma

virtuvē skaloja zemenes,

no tukšuma iznira Barkarola,

līgana un caurspīdīga —

viņa nekad to nebija spēlējusi šādi —

un, to noklausījušies, mēs neteicām ne vārda,

apgūdami klusumu.

Nākamajā dienā viņa pameta mājas.

Atceros, pusdienlaikā

māte raudāja un tēva roka

aizvēra klavieru vāku,

atceros skumjās metāliskās elsas.

Pagāja laiks, līdz mūzika noklusa.

Es joprojām dzirdēju trauslās notis

ventilācijas ejās, sienās un griestos,

tumšajā priekšnamā, ūdens caurulēs,

vannā zem ūdens.

  Kad tā beidzot pagaisa,

parādījās jauns klusums, ne prombūtnes klusums,

bet tas spēcīgais klusums otrpus atmiņai,

tas, ko varējām dzirdēt, kad aizcirtās durvis,

kāds pārsita olas čaumalu, tika novākti trauki

un gāzes sildītāji, kad mani sauca pie galda,

politiķi runāja televizorā

un sarunu drumslas, strīdi un smiekli

plūda pār dzīvojamā rajona balkoniem.

Pat tad, kad vairs neskumu pēc viņas,

es varēju sadzirdēt šo tukšumu,

ko viņa atstāja aiz sevismūsu dzīvoklī,

kad pameta pelnu pelēko pilsētu,

lai meklētu citas mājas

vai kādu citu laimes paveidu.

Klusēdams tēvs risināja krustvārdu mīklas

un māte, uzkopdama māju, dziedāja

vienmēr tās pašas dziesmas iesākumu.

Toreiz es vēl nezināju — es biju apglabājis,

tāpat kā reiz Varšavā apglabāja Šopēna sirdi,

bērna sirdi klavierēs

tajā jūnija dienā,

kad mana māsa aizgāja

un atstāja mūs šeit vienus.

Zvjads Ratiani

Dzīve ir skaista. Pamodos agri, tūlīt pēc sešiem,

un iededzu mūsu eglīti, jauks ir 

krāsaino lampiņu mirdzums. Dzīve

ir skaista. Bērni guļ. Arī pieaugušie. Sniegs,

pirmais, šķiet, šajā sezonā, snieg.

Krīt sniegs un aust gaisma. Trīsdesmit četri – 

čukstu pie sevis. Nē, neder. Trīsdesmit četri –

atkārtoju skaļāk. Atkal nav tas. Kaut kas man nepatīk

šajā skaitlī; bet tieši tik daudz man paliek

šodien. Minimums pusstunda

ir manā rīcībā, varu sēdēt un rakstīt. Nē,

nevaru. Aiz loga sāka riet suns, un tik centīgi,

ka es nodomāju: viņam vēl ir daudz, daudz par ko riet,

bet drīz norimās. Dzīve

ir skaista. Ātri aust,

jau esmu par slinku, lai nodzīvotu dienu, šo

konkrēto. Es nerunāju par dzīvi. Dzīve

ir skaista. Dzīvot man patīk. Es esmu par slinku, lai nodzīvotu

tieši šo, gaidāmo dienu,

staigāt pa dubļiem – galu galā sniegs šajā pilsētā neturas ilgi,

pieņemt apsveikumus, neapsveikumus, teikt "paldies"

ar atbilstošu sejas izteiksmi. Ātri aust,

un dienas gaismā jau vairs nav tik jauks

eglītes krāsaino lampiņu mirdzums. Dzīve

ir skaista. Mana meita pieskrien pie loga

un ar kliedzienu "sniegs, sniegs" traucas pa māju,

bet dēls vēl mazs, neko vēl nesaprot, bet viņš priecājas

un lēkā pa gultu. Es varēju jau iepriekš paredzēt 

šādu dienas sākumu, jo pamodos agri, tūlīt pēc sešiem

un pirmais ieraudzīju sniegu aiz loga. Mans bērns,

nav nemaz tik labs šis sniegs – 

pēc kādas stundas izkusīs, pārvērtīsies dubļos,

tas ir tikpat nedzīvs kā skaitlis Trīsdesmit Četri 

bez dvēseles kā egles lampiņu mirdzums dienas gaismā,

neauglīgs kā tavs tēvs pie rakstāmgalda.

Bet šie vārdi, mans bērns, ir slikti vārdi, bet sniegs – sniegs ir labs,

un tavs tēvs, iedomājieties, arī. Kamēr viņš nav izgājis no mājas

uz ielas, kur sniegs vēl neiepēdots un tīrs,

pasaki viņam kaut ko, vienalga ko, pačuksti jebkuru vārdu,

kaut vai bezjēdzīgo Trīsdesmit Četri,

un viņš kļūs skaistāks nekā pirms tam un viegli soļos pa kūstošo sniegu,

pieņems apsveikumus, pateiksies apsveicējiem

un vismaz kādu laiku neatcerēsies,

kā sarežģījusies dzīve,

kā vienkāršojušies sapņi. Dzīve

ir skaista.