Iepriekšējos gados Orbītas rīkotajos Dzejas dienu laikā notiekošajos lasījumos "Ziemeļi-Dienvidi" piedalījušies gruzīnu un igauņu, ēģiptiešu un lietuviešu dzejnieki - partneri, kurus ikdienā citu no cita ģeogrāfiski šķir tūkstošiem kilometru. Savukārt šajā gadā uz lasījumiem uzaicināti dzejnieki, ko varētu dēvēt par pietiekami tuviem kaimiņiem. Tie ir - Fjodors Svarovskis no Krievijas un Serhijs Žadans no Ukrainas. Viņi abi pieder pie trīsdesmitgadnieku paaudzes, abi galvenokārt strādā verlibra formā, taču ērti jūtas arī, darbojoties ar pantmēru un atskaņām. Turklāt katru no viņiem droši var dēvēt par savā zemē šobrīd aktuālu mūsdienu dzejnieku.

Fjodors Svarovskis dzimis 1971. g. Maskavā, žurnālistu ģimenē. 19 gadu vecumā viņš emigrēja no Padomju Savienības uz Dāniju. Pusotru gadu pavadīja bēgļu nometnē, ieguva politisko patvērumu un pārcēlās uz Kopenhāgenu. Dānijā nespēdams sevi īstenot, 1996. gadā atgriezās Maskavā. Tur viņš apprecējās un sāka strādāt par žurnālistu vispirms televīzijā, vēlāk presē. Šobrīd Svarovskis strādā izdevniecībā "Paulsen", kas specializējas tematos, kuri saistīti ar ziemeļu apgūšanu. Viņš ir arī divu dzejas grāmatu autors – "Visi grib kļūt par robotiem" ("Все хотят быть роботами") un "Ceļotāji laikā" ("Путешественники во времени").

"Svarovskis ir slavens kā nepagurstošs spraigu sižetu radītājs, no tiem liela daļa – fantastiski, parasti sakņoti sakāpinātās psiholoģiskās kolīzijās un dažādās psihiskās novirzēs. Nereti būdami visai apjomīgi, viņa dzejoļi vienmēr izskatās pēc konspekta un rada sajūtu, ka fiksēts tikai pats būtiskākais. "Prozas konspekta" poētikai atbilst arī dzejas forma – brīva un nesaistīta," raksta Arkādijs Štipels

Fjodors Svarovskis ir aktīvs termina "jaunais eposs" propagandētājs - viņš devis apzīmējumu dzejas stilam, kas Krievijā "nulltajos" gados kļuvis samērā populārs. Viņš mēdz izcelt sižeta lirisko naratīvu, vairoties demonstrēt autora nostāju. "Vēstījums pirmajā personā, šķiet, mijas ar stāstiem, ko stāsta citi stāstītāji un visvisādās balsīs..." – raksta dzejnieks Staņislavs Ļvovskis.  

Serhijs Žadans ir dzimis 1974. g. Starobeļskā. 1996. g. absolvējis G. Skovoroda Valsts pedagoģiskās universitātes Ukraiņu-vācu filoloģijas fakultāti. No 1996. līdz 1999. gadam mācījies aspirantūrā un doktorantūrā, pētot ukraiņu futūrismu. Tulko no vācu, baltkrievu un krievu valodas. Viņa paša darbi ir tulkoti vācu, angļu, poļu, serbu, horvātu, lietuviešu, latviešu, baltkrievu, krievu un armēņu valodā. Serhijs rīko kulturuloģiskas un mākslinieciskas akcijas, rokkoncertus, mākslas izstādes, klasiskās, garīgās un netradicionālās mūzikas koncertus, ielas akcijas, kūrē izdevējdarbības projektus, festivālus un citus pasākumus. Aktīvs "oranžās revolūcijas" dalībnieks, bijis telšu pilsētas pārvaldnieks Maidānā. Pēc tam diezgan krasi norobežojies no politikas un jaunās politiskās elites.

Serhijs ir daudzu dzejas krājumu ("Цитатник", "Пепси", "История культуры начала столетия" un citi) un dažu prozas grāmatu autors. Viņa proza ar kopnosaukumu "Demokrātiskās jaunatnes himna" ("Гимн демократической молодежи"), kas tulkota un izdota Vācijā, 2010. gada janvārī atradās pirmajā vietā starp bestselleriem, kas tikuši atlasīti pēc vadošo vācu kritiķu ieteikumiem.

"Žadans jaunajā ukraiņu dzejā ieviesis modi, kas likusi atteikties gan no nacionāliem štampiem (Tarass Ševčenko, aizkrācieši, speķis un gorilka), gan no nostalģijas pēc aizgājušo gadu padomju rakstniecības (PSRS tautu brālības). Ukraina Žadana darbos ir kaut kas patstāvīgs un dzīvs, kaut kas reāls un, ja gribat, nevis postpadomju telpai, bet gan Austrumeiropai piederīgs," raksta Aleksejs Karakovskis

Pats Serhijs Žadans par savu dzeju saka šādi: "Pieredze ir galvenais, kamdēļ mēs šeit esam. Proti, lai pieredzi krātu, to pareizi formulētu un izprastu... Literatūra ir liela lopu kapsēta. Ļoti viegli ir zaudēt distances izjūtu, un tad tevi vienkārši ierauj kādā no literatūrcentrtieces vērpetēm. Un tad vari sēdēt starp hiperbolām un metaforām kā pēdējais mūlāps. Literatūru vajag nevis mīlēt, bet gan lasīt."

Serhiju Žadanu reizēm sauc par Kusturicu dzejā. Viņam pieder rindas: "Es vienmēr ticu vijīgajai čigānu plastikai / jo ne katrs spēj tā savilkt jostu. / Ja tu paskatītos viņu pasēs, / kas smaržo pēc sinepēm un safrāna, / ja tu sajustu viņu sasistos akordeonus, / kas izgaro ādas un arābu garšvielu smaržu..." Taču viņu interesē arī bandītiskā attiecību kārtošana deviņdesmitajos gados, naftas industrijas menedžeru attiecības un pusaudžu sapņi. Realitāte viņa dzejā pārtop maģiskā substancē, kas izspēlējama tūkstoš variācijās, mūžīgā etīdē par dzīvības un nāves tēmu.